Bērni – spogulis mūsu attiecībām un saticībai ģimenē

Ievads

Bērni, it īpaši agrīnā vecumā, ir kā sūklis. Visu ko mēs sakām vai darām ģimenē – bērni to ņem kā par piemēru. Liekais stress, bļaušana un lamu vārdi – tas viss atstāj tiešu iespaidu uz mūsu atvasēm. Vēl jo vairāk – negatīvas emocijas un darbības būtiski ietekmē bērna garīgo izaugsmi, kā arī pašsajūtu. Plašāk par šo tēmu jums izklāstīsim šajā rakstā, un cerams, ka sniegtā informācija jums būs noderīga.

Bērns – ģimenes spogulis

Kā jau minējām ievadā – bērns agrīnā vecumā ir kā sūklis. Visu ko mēs sakām vai darām, tas uztver kā piemēru. Tāpēc arī bērns nevar zināt, vai lamāties ir slikti un vai stresot un būt īgnā noskaņojumā ir labi. Vairumam vecāku liekas, ka tikai mammas un tēta darbības bērns uztver visvairāk, taču tā pavisam nav. Bērns uztver visus ģimenes locekļus kopumā.

Ja ģimenē valdīs kas negatīvs, bērns to uzreiz sajutīs. Tikko kā ģimenes locekļu starpā parādās strīdi, bērns kļūst īgns un ļoti pārdzīvo. Bieži vien, šie pārdzīvojumi no malas nav pamanāmi. Pat vismazākie strīdi un nesaskaņas var būtiski skart bērna domāšanu, jo līdz ko tiek aizskarti bērna mīļie cilvēki, tā tas zaudē savu pozitivitāti.

Stresa iespaidi uz bērnu

Pārāk liels stress un dusmas uz bērnu var izpausties dažādos veidos, kā piemēram – traucēts miegs, pastiprināta nagu graušana vai īkšķa, pirkstu sūkāšana, kā arī pārmērīga ēšana un našķošanās ar saldumiem. Pastiprināta un bieža slimošana ir vēl viens trauksmes sauciens tam, ka bērns cieš no negatīvas atmosfēras ģimenē.

Vienkāršākiem vārdiem – bērna iekšējai pasaulei ir grūti uztvert un sagremot to, kas notiek tam apkārt, ārējā pasaulē un vidē. Visbiežāk, šādos gadījumos vecāki kā vienīgo risinājumu redz bērna vešanu pie dažādiem ārstiem, cerot atrast simptomu cēloni. Un, kad ir izstaigāti dažādi speciālisti, gala slēdziens tā arī nav noteikts un vecāki kļūst vēl bažīgāki par savu atvasi.

Bērnībā piedzīvotais stress būtiski ietekmē bērna attīstību, kas var atstāt sekas uz bērna atlikušo mūžu

Būtu aplami apgalvot, ka, ja bērns aug nelabvēlīgā ģimenē, kurā strīdi un kašķi ir ikdienas rutīna, tad tas izaugs par kausli vai tāds pats kā tā vecāki. Nebūt ne. Visa problēma ir tajā, ka šie strīdi un negatīvā vide ierobežo bērna personības un individualitātes attīstību. Piekritīsiet, ka pozitīvā un labvēlīgā vidē audzis bērns, būs pašpārliecinātāks, drošāks, komunikablāks un veiksmīgāks. Un ar veiksmīgāks šeit ir domāts – tādiem bērniem dzīvē ir vieglāk tikt uz priekšu, jo bērni nebaidās izpausties un darīt to, kas tie m patiešām patīk un interesē.

Varam pilnīgi droši apgalvot, ka vide, kurā aug bērns, pavisam noteikti ietekmēs to, par kādu cilvēku mūsu atvase kļūs nākotnē. Kā jau minējām, pozitīvās emocijas ģimenē bērnu iedrošinās, ļaus skatīties uz lietām daudz plašāk un ar atvērtu prātu, domāšanu. Katram bērnam ir konkrēti mērķi savā dzīvē, savas vēlmes un sapņi. Tāpēc arī pozitīvās un labvēlīgās ģimenēs, atvases ir spējīgākas sasniegt to, ko vēlas, jo zina, ka ģimene to atbalstīs lai tur vai kas.

Ģimene – vai tai ir viens skaidrojums?

Ievads

Mūsdienās, arvien aktuālāka paliek diskusija par ģimeni, kas tad īsti skaitās ģimene. Saprotams, ka nav viena konkrēta atbilde. Ģimene un tās forma, var izpausties dažādos veidos un būtu aplami uzskatīt, vienu vai otru piemēru par aplamu vai tieši otrādi – nepareizu. To pašu varam pieminēt par vērtībām – nebūtu pareizi domāt, ka divdesmit pirmajā gadsimtā ģimene un tās vērtības būs tādas pašas, kā iepriekšējos gadsimtos.

Kas tad īsti skaitās ģimene?

Kā jau minējām, nav tāda viena atbilde vai skaidrojums uz šo jautājumu. Katram ģimene nozīmē savu. Katram ģimene izpaužas savādāk. Taču kopīgais – ģimene ir kultūras elements, kas raksturīgs un kopīgs teju visām cilvēku sabiedrībām. Ģimenes, saprotams, var atšķirties pēc formas – lielas vai mazas. Mūsdienās, tas nav nekas neparasts, ka ģimenē ir divas mammas vai divi tēvi.

Ierastā ģimenes forma

Visizplatītākā un teiksim, pieņemamākā ģimenes forma ir nukleārā ģimenes forma. Sīkākiem un vienkāršākiem vārdiem sakot – ģimenē ir divi pieauguši vecāki, sieviete un vīrietis, un viens vai vairāki nepieauguši bērni. Saprotams, ka bērni var būt vecāku, taču bērni arī var nebūtu vecāku, bet gan adoptēti.

Taču ir lietas un īpašības, no kurām nav iespējams izvairīties un kuras raksturo ģimeni. Piemēram – ģimene ir saistīta ar radniecību. Radniecība var parādīties un izpausties divos veidos – asinsradniecība vai arī ieprecēta radniecība.

Jāpieņem mainīgā pasaule un stereotipi

Ir naivi domāt, ka ģimene, tāpat kā citi kultūras elementi, paliks nemainīti, attīstoties un mainoties pasaulei. Sabiedrībā valda strīdi par to, ka ģimenēm vajadzētu pielāgoties divdesmit pirmā gadsimta tehnoloģijām un trendiem. Otra grupiņa cilvēku klaigā, ka ģimenei nepieciešams dzīvot divdesmit pirmā gadsimta dzīvi, taču pašai ģimenes formai un, ja varam tā teikt, sastāvam, vajadzētu būt kā deviņpadsmitajā gadsimtā.

Un te nu sākas problēmas un asas diskusijas. Nav iespējams saglabāt deviņpadsmitā gadsimta ģimenes formu, ļoti vienkāršā iemesla dēļ – cilvēki dzīvo kopā, vienā vai otrā formātā, ir atkarīgs no finansiālā ģimenes stāvokļa, kā arī vērtībām.

Mēs varam daudz un dažādi runāt par to, kas īsti ir ģimene, kādā formā tai jābūt un tā tālāk, taču jāatceras ir viens – pasaule mainās teju katru dienu. Cilvēku vērtības mainās. Nepaies ne pāris gadu, kad ģimene ar diviem tēviem vai mātēm būs tikai ierasta prakse.

Gala vārds

Pārmaiņas ir jāpieņem ar atvērtu prātu un atvērtu domāšanu. Mēs kalpojam par piemēru mūsu bērniem, tāpēc jau no agras bērnības tiem vajadzētu mācīt un skaidrot lietas, kas saistās ar ģimeni. Par to, ka citiem bērniem var būt tikai viens vecāks ģimenē. Par to, ka citiem bērniem var būt divi tēvi vai divas mātes. Jau tagad mēs redzam, kā mūsu vecvecāki cenšas tik līdzi tehnoloģiju laikmetam, un arī iegādāties ekrānjūtīgus telefonus, lai saviem bērniem un mazbērniem varētu nosūtīt bildes caur whatsapp.

Būsim iejūtīgi un mācīsim bērniem būt atvērtiem. Nenosodīsim, ja dēls sporta vietā izvēlas zīmēšanu vai kādu citu daiļradi. Nenosodīsim, ja meita izvēlas spēlēt kādu instrumentu smagā metāla ansamblī. Jo kamēr bērns darīs to, kas tam patiešām patiks, viņš būs laimīgs.

Mājmācība – iespēja taviem bērniem atšķirties

Ievads

Mūsdienās, arvien populārāka kļūst mājmācība. Latvijā vēl tas nav tik populāri, taču ārzemēs, it īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, strauji pieaug to bērnu skaits, kuri par savu izglītības iestādi izvēlas pašu mājas. Bet kas tad īsti ir mājmācība? Kur to apgūt, vai tā ir noderīga un ko citi vecāki par to saka – to sīkāk aprakstīsim šajā rakstā.

Par mājmācību

Mājmācība ir izglītības forma, kurā bērns nevis dodas uz skolu vai kādu izglītības iestādi, bet gan mācās pats savās mājās. Visbiežāk, tieši privātskolotāji ir tie, kas palīdz šiem bērniem mācīties un dodas mājas vizītēs. Taču, ja pašiem vecākiem ir laika, to var darīt arī viņi.

Kāpēc mājmācība kļūst arvien populārāka?

Tie, kuri atbalsta mājmācību, ir stipri pārliecināti, ka mūsdienu skolas sistēma nogalina jeb pazudina bērnu kreatīvo un inovatīvo domāšanu. Bērni tiek mācīti pēc vienas stabules, tiek mācītas vienas un tās pašas kļūdas vai otrādi – pareizie piemēri. Arī, mājmācību piekritēji uzskata, ka mūsdienu izglītības sistēma, it īpaši pirmsskolas un pamatskolas vecuma bērniem, māca un prasa no tiem lieku un nevajadzīgu informāciju.

Visi ir dzirdējuši vai saskārušies ar teicienu “mācāmies no kļūdām”. Tieši šāds ir viens no pamatnoteikumiem mājmācībai. Lielisks un uzskatāms piemērs šajā gadījumā būs fizika vai ķīmija. Skolā, ja ķīmijas vai fizikas stundā bērns sajauc kopā neīstās vielas vai spriegumus, skolotājs būs dusmīgs un visticamāk, bērnam ieliks sliktu atzīmi. Mājmācībā, turpretī, bērniem ļauj vaļu un vēl jo vairāk – ļauj kļūdīties. Jo tieši caur kļūdām un darot paši, bērni var vislabāk iemācīties konkrēto vielu.

Skola kā viena liela loterijas spēle

Tuvu mājmācības principam, var minēt izglītības metodes un audzināšanu lauku skolās, kuras kopš pagājušā gada, Latvijā tiek vērtas ciet vai apvienotas. Pretēji, lielajās un prestižajās skolās, skolotājam vai pasniedzējam ir grūti pievērst uzmanību katram bērnam individuāli. Ja klasē ir divdesmit pieci vai vairāk skolēni un stundas garums ir vien četrdesmit minūtes, ir praktiski neiespējami tik līdzi Izglītības Sistēmas uzstādītajam grafikam. Visbiežāk, tie,kuriem konkrētā viela nav saprotama, nākas palikt pēc stundām vai doties uz konsultācijām. Taču tam tā pavisam noteikti nebūtu jābūt.

Iedzen bailes

Visbēdīgākais ir tas, ka arvien vairāk skolēnu izjūt bailes un riebumu pret savu izglītības iestādi. Tas notiek tāpēc, ka skolotāji neļauj bērniem kļūdīties. Parasti, gudrākie un atjautīgākie klasesbiedri tiek pie tāfeles vai papildus uzdevumiem. Brīdī, kad bērns kļūdās, teiksim matemātikas uzdevumā, skolotājs ir pikts, bļauj vai arī pārmet, ka skolnieks nav mājās mācījies, lai saprastu konkrēto vielu.

Mājmācības nākotne

Vai mājmācība Latvijā iegūs lielu popularitāti? To ir grūti spriest. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mājmācība prasa lielus naudas līdzekļus. Saprotams, ka savam bērnam neliksiet mācīties vien vienu reizi nedēļā. Cilvēki, kas jau savus bērnus skolo mājās atzīst, ka ar četrām līdz trim reizēm nedēļā, četras līdz piecas stundas dienā, ir pilnīgi pietiekami, lai bērns apgūtu dažādus priekšmetus.

Redzēsim, kāda būs nākotnei šai izglītības formai. Tikmēr, varam vien sekot līdzi, kas notiek mūsu pašu izglītības sistēmā un, ja tik tiešām esat noraizējies, ka skola nav īstā vieta jūsu bērnam- mājmācība būs īstais risinājums.